Sapņa Piepildījums

04 08 2016 | ceturtdiena

Šobrīd palīdzu tapt kaut kam ļoti īpašam. Radām deju – dāvanu. Emocionāla, jutekliska un patiesa līdz kaulam. Deja kā spēka un maiguma simbols.

Šādos brīžos mans darbs man atgādina – tas nav darbs, tas ir sapņu piepildījums. Radot un izpildot kaut ko tik gaistošu un trauslu kā deja, mēs procesā ieliekam daļu no sevis, atdodam kripatiņu sevis performējot un pēcsajūta lielā mērā paliek mums pašiem, tikai nedaudz var dalīties ar skatītājiem, ja ir tāda iespēja.

Šobrīd, strādājot aci pret aci ar dejotāju, kura īstenos solo jau pēc dažām dienām, redzu kā viņā dzimst sava spēka, iespēju un potenciāla apzināšanās. Viņa jau tagad zina, ka īsteno savu sapni. Viņā dzimst drosme un apņēmība. Šī iestudējuma mērķis ir vēltīt deju otram, taču, pirmkārt, tas ir veltījums sev! Tā ir liela drosme, milzīga apņemšanās, jautājumu gūzma un atbilžu meklējumi. Es gribu ticēt, ka ar savu klātbūtni un padomu palīdzu ne tikai dejot un apgūt soļus, bet radu platformu sevis iepazīšanai.

Man procesā, būtiski ir vērot ne tikai savu audzēkni, bet arī sevi. Šobrīd mēs esam divatā – es esmu atbalsta un palīga lomā. Bet tiklīdz mans darbs būs beidzies, tālāk vientulībā jāiet pa spēka un neatlaidības ceļu. Solo ir milzīgs darbs. Tam, kam tiek iziets cauri solo laikā, to nevar iegūt dejojot pārī vai grupā. Solo ir ticība, paļaušanās uz sevi un vienlaicīgi arī bailes un daudz, daudz vientulības (bet iekšējs dialogs saglabājas neizsīkstoši).

Vērojot sevi, spēcinās mana apziņa un sajūta, ka ar katru šādu pieredzi es piedzīvoju milzīgu balvu. Mijiedarbe, enerģijas apmaiņa, individuālas ķermeņa valodas īpatnības un kustību kvalitāte… tie ir tikai daži manas ikdienas pieturpunkti. Par šiem domājuši un domās daudzi pasniedzēji, ar tiem rīkosies horeogrāfi, bet jautājums ir – kas aiz tā visa patiesi stāv. Vai mēs paši saskatām sev pasniegtās dāvanas un redzam tās īstenojoties tālāk caur citiem?!

Tādēļ arī tas nevar būt tikai darbs. Tas ir sapņa piepildījums!